Tirdziņu hronika...

Darbs un pārgurums ņēma virsroku, tādēļ izpalika ieraksts par gatavošanos Rīgas svētku tirdziņam un Amatniecības festivāla norisi Brīvdabas muzejā. Bet tagad pēc kārtas. 

Uz Brīvdabas muzeju pārāk liela rosīšanās šūšanas lauciņā nesanāca, jo tā kā vīram bija atvaļinājums, paspējām būt tur kur visi šovasar brauc- baskāju takā, tad tālāk gar jūru līdz Kolkai. Nakšņošana teltī. Tad caur Ventspili uz Kuldīgu, un atpakaļ uz Rīgu, jo līdz 18.00 man bija jāpaspēj noslēgt līgumu par piedalīšanos Rīgas svētkos.

Lai arī Brīvdabas muzejā uznāca lietus,visumā tirdziņš pagāja labi. Ja uz tirdziņu aizbraucu ar divām kastēm produkcijas , tad atbraucu atpakaļ ar vienu kasti. 

 

 

Tad nu man bija nedēļa laika, lai sašūtu mantas Rīgas svētku tirdziņam Doma laukumā. Nedēļa pagāja tik saspringtā darba režīmā ,pluss vēl tirgošanās no 9.00- 23.00 divas dienas pēc kārtas, ka vēl šodien neesmu tā pa īstam atgājusi. Un kā jau zināms pārgurušam rumpim labāk ķeras klāt baciļi, tad nu man pirms paša tirdziņa iesnas un kakla sāpes bija klāt, bet ko lai dara, jāšaņemas jau vien bija. Žēl, bet diemžēl aizmirsu pirmajā dienā paņemt līdzi fotoaparātu, tādēļ nav bilžu no tirdziņa pirmās dienas.

Bet secinājums viens, ja vismaz vienreiz mēnesī būtu šāds tirdziņš, tad amatnieki varētu dzīvot cepuri kuldami, bet diemžēl tāds ir tikai vienu reizi gadā. Pirmās dienas beigās mani sāka mākt bailes par to, ko es pārdošu nākamajā dienā, jo palicis bija patiešām maz. Tad nu otrās dienas piedāvājums bija tāds diezgan izretināts, bet nu arī tirgošanās gāja gausāk nekā pirmajā dienā. Bet nu visumā prieks par iepazītajiem cilvēkiem, pieredzi un domu apmaiņu ar citiem amatniekiem.

 Zaķi procesā un jau saštātēti:

 Šeit es pirms otrās dienas ar pēdējo zaķīšbrošu. Katram pārdevējam bija jāiejūtas kādā tēlā, tad nu es izvēlējos būt par leļļu meistaru. Uzšuvu sev priekšautu ar caurspīdīgām kabatiņām, kur saliku podziņas un diega spolītes. Saņēmu daudz komplimentu par priekšautu un tiku bieži fotogrāfēta, kas man ne sevišķi patika.

Tagad jāmēģina atgūties un jāķeras pie darba, jo plānoju piedalīties Miķeļdienas gadatirgū.

Blociņi

Šos blociņus taisījām dēlam uz skolas tirdziņu. Atceros, ka pati bērnībā kaut ko līdzīgu darināju, tad nu ķērāmies pie darba. Dēls grieza no saviem lego katalogiem bildes, bet es sašuvu ar šujmašīnu kopā lapas. Vēlāk vēl nedaudz piezīmējot detaļas, sanāca ļoti jauki blociņi, kurus tirdziņā lielā ātrumā izķēra. 

 

Sirsniņzaķi

Sakrājušies darbiņi, kuri tapuši sen, bet nav parādīti. Tad nu šie zaķīši labi atbilst laikam no Valentīndienas līdz Lieldienām. Iepatikās tas, ka šo zaķīšu izgatavošanā droši var iesaistīt bērnus, jo process ir ļoti vienkāršs. Šos mēs gatavojām pārdošanai  tirdziņam, kas notika pēc meitiņas ansambļa Mārtiņdienas koncerta. Zaķīša šūšanas procesu var redzēt šeit.

Rūķi nāk

Tā jau viņi čakli strādā visu cauru gadu, bet uz svētkiem ir vairāk pamanāmi un redzami šur un tur arvien biežāk.  Arī pāris bumbuļoto eksemplāru tapa mūsmājās. Pieci rūķi devās līdz dēlam uz skolas Ziemassvētku labdarības tirdziņu. Mani uzrunāja mazie  radījumi ar lielajām ausīm multfilmā "Leģendārais piecinieks'',lai arī viņi bija tur tādi padumji un smieklīgi, bet nu šarmanti, un tad kaut kas līdzīgs tika uzšūdināts. Ar to kino ir tā, pateicoties bērniem esmu redzējusi gandrīz visu multfilmu repertuāru , ko rāda kinoteātrī.

 

Vēl uztaisījām šokolādes konfektes un andele varēja sākties.

 

Nākošos divus rūķus šuvu un zīmējām. Puika secināja, ka uz auduma ir daudz grūtāk zīmēt nekā uz papīra, un savu paveikto darbiņu nemaz negribēja pārdot tirdziņā. Tā māsai tika sarkanais, bet pašam zilais rūķis.

 

 

 

Un pirmais teikums pēc labi paveiktā darba bija: '' Juhū, varēsim spēlēt Ziemassvētkus!"