trešdiena, 2011. gada 26. oktobris

Stāsts iz peles dzīves...


Te es, peles Zizes vecākā māsa. Sākumā jau doma bija pavisam cita, ciemos braukt pie Jums vajadzēja man. Bet es kaut kā neuzmanīgi iesnaudos uz šujmašīnas,kur mani noķēra mazās Elizabetes rociņas un vaļā vairs nelaida ne par ko. Nelīdzēja nekāda pierunāšana. Tā nu mēs jau esam labi sadraudzējušās un jautri pavadām laiku kopā. Man ar te tīri labi patīk,tā kā domu par ceļošanu esmu jau atmetusi un sūtīšu savu māsu ar visu raibo kompāniju. Lūdzams viņus mīlēt un labi barot!

5 komentāri:

  1. šis ir dzirdēts stāstiņš. par rotaļlietām, kas nejauši pamanītas no kļūst pie citiem īpašniekiem. :)

    AtbildētDzēst
  2. dikti simpātiska Madāma :)
    Man arī grūti meitiņai ieskaidrot, ka kaut kas top, bet tas nebūs viņai, lai gan reizēm viņai noveicas un mazajās, kārajās roķelēs kaut kas ieslīd ar :D

    AtbildētDzēst
  3. Eh, kā Maducim ar tādu gribētos!!!

    AtbildētDzēst
  4. Patiesībā šī ir pirmā reize,kad mazā knīpa pieprasīja savas tiesības uz kādu no manis šūtajām mantiņām.Laikam aug lielāka,jo arī lelli ,kura vēl ir tikai pusgatava,viņa jau uzskata par savu.
    Kas zin,var būt pie Maduča pele aizskries uz Ziemassvētkiem!

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...