Visa pagājušā nedēļa pagāja vienā lielā skriešanā,kurā ne brīsniņu nevarēju atlicināt savai rokdarbošanai,kaut ieceres, kuras vajag īstenot, patiešām ir daudz.Un vēl nedēļas beigās mūs visus apciemoja vēdera vīruss. Tā kā uz mūsu mājām, domājams, to atransportēja meitiņa no bērnudārza,tad viņu tas skāra pirmais,bet labi,ka diezgan vieglā formā. Mūsu mazā dāma uz strīpas atpakaļ tika pirmā. Tad ar nejauko ciemiņu svētdien sadraudzējos es ar dēlu. Tad kādā brīdī,kad jutos patiešām štruntīgi, meitiņa pienāca pie manis un teica: padziedāsim? Un mēs dziedājām,pēc tam vēl nodomāju,ka laikam jau tajā "liku bēdu zem akmeņa pāri gāju dziedādama" kaut kas ir. Nu jau jūtamies kaut cik pieņemami,labi ka šī lieta pāriet pāris dienu laikā.
Un vēl viens interesants atgadījums bija šājās dienās. Līdz šim meitiņai nu nekādi nevarēju uzvilkt svārkus,tie viņai nepatika,raudāja un vilka nost. Tad sestdien viņa pati izvilka svārkus no skapja un uzvilka. Pat visu nakti gulēja ar svārciņiem,jo neļāva tos novilkt. Tā jau laikam ir,ka visam pienāk savs laiks. Laiks paslimot, padziedāt un laiks pucēties!
Lai Jums jauka,saulaina un labiem darbiem piepildīta nedēļa!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru